Šajā reizē divi īsi atmiņu stāsti par Ziemassvētku svinēšanu 19. gadsimta beigās. Profesors Edvards Kalniņš dzimis 1869. gadā Bīriņu pagastā, bet mūsdienās viņa dzimtās mājās Ķikas ir Vidrižu pagastā. Otra atmiņu stāsta autors ir Rīgas prefekts Teodors Grīnvalds, kurš dzimis 1889. gadā Kuldīgā.
"Mani skaistākie Ziemassvētki, protams, bija bērnībā. Jo gaiši man atmiņā, kad 7 gadu vecumā es gāju lielajiem puišiem līdzi uz mežu pēc skujām. Eglītes tad vēl nededzināja, jo mums nebija mantiņu un svecīšu, ko kārt viņai klāt. Vakaros istabā dedzinājām vēl skalus, jo petroleja iznāca par dārgu. Sēžot pie skalu gaismas, izgriezām caurumainus papīrīšus, ar kuriem izrotājām egļu zarus. Svētku rītā daļu skuju sakapāja un iemeta iekšā karstus ķieģeļos, lai viņi vairāk smaržotu. Gaismai austot, visi posās uz baznīcu.
Mūsu māja bija ceļmalā. Brauca lielās rindās ar pulksteņiem pie ilkss. Mans tēvs bija liels dievvārdnieks un katru svētrītu turēja dievvārdus, kas dziļi iespiedās manā sirdī. Mums bija jaunas kamanas, kas stāvēja atsevišķā gubenī. Svētkos mums tās atļāva atstumt uz stalli, kur puiši jūdza labāko zirgu.
Svētkiem katrs glabāja labākās drēbes un, braucot uz baznīcu, uzvilka čīkstošos zābakus. Pirmos svētkus parasti ciemā nebrauca. Ar lielu interesi mēs, bērni, gaidījām, kad māte nopirks uz svētkiem "Veco Vidzemes laika grāmatu", kuru tad visi lasījām ar lielu baudījumu.
Ziemassvētkos, pirms brokastīm, iededzām vienu sveci, uzklāja baltu galdautu un uzlika labākus ēdienus. Šī vienīgā svece, man šķiet, bija gaišāka nekā tūkstoš sveču gaišās elektriskās spuldzes.
Otrajos Ziemassvētkos parasti spēlēja veco spēli "kurpnieku"*, kur ar visu sirdi piedalījās visa mājas saime. Tagad gan mēs Ziemassvētkus svinam spožāk, trokšņaināk, bet tiem trūkst iekšēja svinīguma, reliģioza cēluma. Pati mūsu jaunatne jau it kā pagurusi, visu piedzīvojusi, un šie "jaunie vecīši" nespēj vairs īsti iejusties Ziemassvētku burvībā."
(Profesors Dr. med. E. Kalniņš,Latvijas Universitātes profesors)
"Visskaistākā atmiņa man no Ziemassvētkiem Kurzemē, kad biju vēl zēns. Mūsu māja atradās Ventas tuvumā. Ziemas tad parasti bija bargas, sniega daudz. Mēs, zēni, ar nepacietību gaidījām Ventas aizsalšanu. Tad sākās liela skriešana uz ledus ar slidām, vizināšanās kamaniņās. Visskaistākais tomēr bija eglītes dedzināšana uz Ventas ledus. Krēslai metoties, kad iededzināja eglītē svecītes, viņas tūkstoš varavīkšņu krāsās atspoguļojās upes ledū.
Gājām jautrās rotaļās, laidām gaisā raķetes un šāvām no paštaisītām šautenēm, pielādētām ar sērkociņu galviņām (Kuldīgā bija sērkociņu fabrika, no kuras mēs sērkociņus varējām "pa draugam" dabūt). Protams, šajos mūsu priekos dalījās līdzi arī mūsu vecāki. Ja nu vēl palaimējās uz svētkiem pārnest labu liecību, tad priekiem nebija gala.
Otra spilgtākā atmiņa par Ziemassvētkiem 1918. gadā, pēc Latvijas proklamēšanas, kad organizējām Latvijas policiju. Citi Rīgas pilsoņi mierīgi svinēja Ziemassvētkus, bet mums bija jābūt modriem. Un arī šai apziņā, ka darām kaut ko labu Latvijas labā, mūs apņēma svētku noskaņa."
(Rīgas prefekts T. Grīnvalds)
*Kurpnieks - Spēle, kurā starp dalībniekiem un centrālo personu noris dialogs, pēc kura tā nomet nūju un visi mainās vietām (tezaurs.lv)
Abi atmiņu stāsti publicēti rakstā “Skaistākie Ziemassvētki manā dzīvē” 1930. gada 31. decembra izdevumā “Stāsti un romāni”. Pilnā apjomā rakstu variet lasīt šeit.
コメント