Šonedēļ pētot kādu zemesgrāmatu, nolēmu pameklēt papildu informāciju par zemnieku māju izpirkšanu. Šajā ierakstā padalīšos ar dažiem faktiem par zemnieku māju izpirkšanu par dzimtu.
Tiesības zemniekiem pirkt zemi tika atzītas jau 1804. gadā, taču līdz pat 1860. gadiem bija pārdots tikai neliels skaits māju. Zemniekiem trūka naudas, un muižnieki nebija pārāk ieinteresēti pārdot savas zemes.
1849. gadā Vidzemē tika izdots pagaidu likums, kas sadalīja zemi muižnieku un zemnieku zemē. Visa zeme gan tobrīd vēl bija muižnieku īpašums, tomēr tika atdalīta zemnieku zeme. To muižnieks nedrīkstēja izmantot savām vajadzībām. Tā bija jāiznomā vai jāpārdod zemniekiem.
No šīs zemnieku zemes apmēram 1/5 daļa kļuva par “kvotu zemi”. Tā tika izmantota muižas kalpu atalgošanai. Bija iecerēts pamazām aizstāt neefektīvās klaušas ar naudas nomu.
Zemnieks, kurš būtu ieinteresēts vairāk nopelnīt savā saimniecībā, strādātu labāk, būtu nepieciešams mazāk kalpu. Zemes rentnieks likās labāks risinājums nekā vergam līdzīgais neieinteresētais klaušu strādnieks. Tomēr šajā situācijā zemes nomnieks nekad nezināja, vai nomas līgums tiks pagarināts un kāda būs nomas maksa. Zemes nodošana īpašumā šo problēmu atrisinātu.
Iecerētajām pārmaiņām gan bija liela pretestība tieši no pašu muižnieku puses. Lai gan bija skaidrs, ka naudas noma būtu efektīvāks saimniekošanas veids, tomēr tas prasīja daudz darba. Muižniekiem jāizveido kalpu mājas, kurās tad šādi strādnieki dzīvotu. Tāpat jānodala zeme, kuru apstrādātu muižas kalpi. Vidzemē tā bija jau pieminētā “kvotes zeme”, bet Kurzemē tāda nebija nodalīta. Muižai bija jāiepērk inventārs, ar ko apstrādāt muižas zemi.
Zemnieku māju izpirkšana ne pavisam nesekmējās, līdz beidzot 1860. gados vairāki valdības lēmumi un rīkojumi iekustināja straumi.
1861. gadā atcēla dzimtbūšanu visā Krievijā, un arī Latgalē. Kurzemē un Vidzemē tā bija atcelta jau agrāk (1817., 1819. g.), bet sākotnēji Kurzemes un Vidzemes zemniekiem bija visai mazas iespējas nopirkt zemi. Jaunajā likumā tika paredzēta valdības noteikta maksa, par kuru zemnieki varēs izpirkt zemi. Tika doti aizdevumi no Valsts zemes bankas. Lai gan likums neattiecās uz Baltijas guberņām, tomēr vietējiem muižnieki bija spiesti rīkoties, lai nepieļautu iespēju, ka valsts viņu vietā nosaka zemes maksu.
1865. gadā tika izdota instrukcija par kroņa muižām Baltijā. Kroņa muižas bija valstij, nevis muižniekiem piederošās muižas. Jaunajos noteikumos paredzēja izveidot nelielus zemes gabalus, ko piešķirt atvaļinātiem zaldātiem, kalpiem un iebūviešiem. Šādas kroņa muižas vairāk bija Kurzemē, tāpēc tur vairāk izveidojās šādi mazi zemes īpašumi.
Zemes cenu noteica pārdevēji, un tā bija salīdzinoši augsta, lielāka nekā vidēji Krievijā. 1860. gados viena desetīna (1,0925ha) Vidzemē maksāja 68 rubļi, bet 20. gadsimta sākumā – jau 101 rublis.
Zemnieki mājas ieķīlāja un ņēma aizņēmumus. Vidzemē bija ieķīlātas ¾ no visām iepirktajām mājām, Kurzemē – 1/3. Vidzemē daudzus aizdevumus izsniedza Vidzemes muižnieku kredītbiedrība. Tās fondā (218.f.) Vēstures arhīvā var meklēt informāciju par daudzām Vidzemes zemnieku mājām.
Zemnieku saimniecība Kurzemē vidēji bija 44,90 ha, bet Vidzemē – 46ha. Tās bija salīdzinoši lielas un ekonomiski spēcīgas saimniecības. Līdz Pirmajam pasaules karam praktiski visa zemnieku zeme bija pārdota. Tomēr šī procesa rezultātā liela daļa lauku iedzīvotāju palika bez zemes un bija spiesti iet par kalpiem muižās vai pie jaunajiem zemes īpašniekiem – zemniekiem.
Izmantotā literatūra:
Latvija 19. gadsimtā. Latvijas Vēstures institūta apgāds (2000)
A.Boruks: Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā (2003)
Commenti