Dzimtas pētījums kļūst īpašs, ja izdodas par dzimtas locekļiem uzzināt ko vairāk par sausajiem dzimšanas, laulību un nāves datiem. Tomēr reti kuram sencis būs atstājis atmiņas, vēstules vai par viņu būs kas uzrakstīts kādā avīžrakstā. Šoreiz gribu padalīties ar vienu aizraujošu pētījumu stāstu, kas iespējams, pateicoties Anglijā saglabātām vēstulēm.
Zemgalē augušie Aina Tašs (dz. 1912) un viņas brālēns, bijušais leģionārs, Arvīds Pūrs (dz. 1913) pēc kara nonāca Vācijā. Viņu mātes palika Latvijā. Arvīds vēlāk pārcēlās uz Angliju. Aina ar Arvīdu pirmos gadus pēc kara aktīvi sarakstījās un stāstīja gan par sevi, gan to, ko bija uzzinājusi par citiem radiem un draugiem. Saglabājušās Ainas rakstītās vēstules, bet ne Arvīda atbildes.
Arvīda dzimtās mājas bija “Teņi” Misas pagastā (mūsdienās Dāviņu pagastā). Savulaik, tās bijušas lielas mājas – 1935. gada tautas skaitīšanā minēts, ka “Teņās” ir divpadsmit istabas! Tobrīd tur dzīvoja vienpadsmit cilvēki un darbojās arī telefona centrāle. Ģimenes galva bija Jānis Pūrs (dz. 1874). Par viņa likteni Aina raksta: “Par tētiņu varu pateikt to, ka viņš ir novests uz plašo dzimteni, tad atlaists atpakaļ un Rīgas slimnīcā miris. Mammīte ir bijusi visu laiku pie viņa slimnīcā. No rakstītās vēstules saprotu, ka viņš mājās atpakaļ nav bijis. Droši vien viņš bija slims, un krievi viņu atsūtīja atpakaļ. Nabaga tētis un mūsu māmiņas, ko viņi visi ir pārcietuši..”
Pēc kara “Teņos” ierīkoja skolu, bet Arvīda mamma bija spiesta dzīvot pie citiem: “Kā jau reiz Tev rakstīja Tava mamma, viņa un Zetiņa iet uz Kākariem gulēt, tā kā tā dzīvošana ir slikta. Manai mammītei grib lielāku dzīvokli dot, bet tā, kā viņa saka - kur tu te apkārtnē atradīsi lielāku dzīvokli? Tas bija tikai Teņos.”
Lai raksturotu, kāda bija dzīve pēckara Latvijā, pietiek ar pāris rindiņām, kurās Aina ziņo par citu paziņu likteņiem: “No Juliusa pēdējās ziņas no maija. Viņš vēl atrodas krievu gūstā, ja ir dzīvs. Klāriņa, tā arī vēl ir plašajā dzimtenē. Cik zināms, notiesāta uz 8 gadiem. Vai tas nav briesmīgi? Ciekurs Žanis arī ir tur. Un Straujais (..) plašajā dzimtenē miris. Tikai tagad abi divi miruši. Arī Priedīša tēvs (Traumans) ir miris. Čipena Jānītis ir pakāries. Godiņu Cille pārnākusi mājās. Ak, mīļais brālīti, labāk nepieminēt radus un draugus, jo tas izspiež tikai asaras.”
Bet arī dzīve pēckara Vācijā nebūt nebija viegla. Aina bieži vēstulēs lūdz no Anglijas atsūtīt burtnīcas, tēju vai šokolādi, ko var pārdot vai iemanīt pret pārtiku. Darbu pēckara Vācijā atrast ir teju neiespējami, bet bez naudas iztikšana ir pavisam grūta. 1940. gadu beigās bēgļi tiek rosināti izceļot, bet cik grūta izvēle tā bija tiem, kam dzimtenē palika tuvi radinieki: “Rīt mums būs izbraukšanas skrīnings. Braukt viena negribu nekur. Man ir galvojums, caur baznīcu pienācis braukt uz Ameriku, tad varu arī tikt uz Austrāliju. Bet mīļais Arvīdiņ, cik grūti man ir atstāt Vāciju. To es tev nevaru pateikt, jo man ir tāda nojauta, ka, ja es aizbraukšu, tad mājas vairs neredzēt.”
Arvīds palika dzīvot Anglijā, strādāja dzelzceļa darbos. Viņš neapprecējās un bērnu viņam nebija, bet viņš iedraudzējās ar Allnutt ģimeni, pie kuras īrēja mitekli un kur jutās pieņemts kā ģimenes loceklis. Viņam patika un padevās meistarot lietas – piemēram, mēbeles savai istabai.
Aina 1940. gadu beigās apprecējās ar Pēteri Vijupu, un šķiet, ka viņi palika dzīvot Vācijā.
"Teņu" māju vietā mūsdienās ir tikai drupas un lieli koki, kas droši vien savulaik rotāja sētu.
Ja kādam šī ieraksta lasītājam zināms kas vairāk par Pūru ģimeni no Misas pagasta vai par "Teņu" māju pēckara likteni, lūdzu, sazinieties ar mani!
P.S. Vēstuļu oriģināli nodoti muzejam Latvieši Pasaulē.
Comments