Pārlasot savas dzimtas vēsturi, atklāju skumju sakritību - divās paaudzēs mani senči laulājās tieši kara laikā, un kāzu ceļojuma vietā bija spiesti doties bēgļu gaitās, kas ilga mēnešiem un pat gadiem.
Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās (1914-1921)
Mani vecvecvecāki, kurzemnieki pēc izcelsmes, salaulājās 1914. gada 23. augustā - brīdī, kad Pirmais pasaules karš jau bija sācies. Dienu pēc kāzām viņi devās uz Baltkrieviju. Taisnības labad jāatzīst, ka tobrīd viņi vēl nebrauca prom kā bēgļi - vecvectēvs, Polockas mežu skolas absolvents, bija saņēmis darba norīkojumu Vitebskas guberņā.
Mierīgā dzīve ilga līdz 1915. gada aprīlim, kad Kurzemē ienāca Vācu armija. Vācu armijas ofensīva sākās aprīlī ar Liepājas ieņemšanu, un līdz rudenim vācieši bija okupējuši gandrīz visu Kurzemi. Krievijas armijas pavēlniecība izdeva rīkojumus par totālu evakuāciju - bija jāizved ne tikai rūpnīcu iekārtas un izejvielas, bet arī iedzīvotāji, lopi un labība. Sākās masveida bēgļu kustība. 60-70% Kurzemes iedzīvotāju devās ceļā.
Arī manu vecvecvecāku ģimenes locekļi, kas vēl bija palikuši Kurzemē, nolēma doties bēgļu gaitās un pievienoties dēlam Baltkrievijā. Tomēr arī tur palikt visus kara gadus nebija iespējams, jo fronte tuvojās. Sīkāk piedzīvojumus šeit neaprakstīšu, tikai minēšu “kāzu ceļojuma” pieturvietas:
Ribaki, Baltkrievija
Kupjanska, Ukraina
Zainska, Tatarstāna, Krievija
Maskava, Krievija
Pieturvietas noteica arī vecvecvectēva dienests – pēc 1917. gada apvērsuma Padomju Krievijā trūka mežkopji. Viņš tika atvaļināts no armijas un par darba vietu izvēlējās Tatarstānu. 1920. gada jūnijā tika noslēgts bēgļu reevakuācijas līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Bēgļi pamazām varēja atgriezties. Manu vecvecvecāku ģimene atgriezās tikai 1921. gadā Jāņos.
Otrā pasaules kara bēgļu gaitās (1944-1946)
Vēsture atkārtojās nākamajā paaudzē. Mani vecvecāki steidzās salaulāties 1944. gada 8.jūlijā, apzinoties draudošo evakuāciju un vēloties palikt kopā bēgļu gaitās.
Padomju armija strauji tuvojās, un daudzi vēl atcerējās 1940.-1941. gada notikumus – deportācijas, represijas, nacionalizāciju. Vecvecvectēvs kā virsmežzinis jau bija meklēts un veiksmīgi izbēdzis no izsūtīšanas pirmās Padomju okupācijas gados, līdz ar to šaubu nebija – jādodas prom.
Ceļā devās visa plašā kurzemnieku ģimene – vecvecvecāki jau otro reizi savā dzīvē un viņu bērni, tostarp mani jaunlaulātie vecvecāki. Šoreiz ceļš veda uz Rietumiem:
Poznaņa, Polija
Harahova, Čehija
Cvrčovice pie Prāgas, Čehija
Ceļojums uz Rietumiem apstājās Plzeņā jeb Pilzenē 1945. gada vasarā. Pilzene bija pēdējā čehu pilsēta, ko atbrīvoja ASV armija, taču saskaņā ar Jaltas konferences vienošanos tā atradās padomju ietekmes zonā. Amerikāņu spēki nelaida bēgļus tālāk uz Rietumiem, jo visiem civiliedzīvotājiem no Padomju Savienības teritorijas bija paredzēta repatriācija. 1945. gada oktobrī sākās garš atgriešanās ceļš cauri Austrijai, Ungārijai, Rumānijai, Ukrainai un Igaunijai. Rīgā ģimene atgriezās 1946. gada aprīļa beigās.
Ko var atrast arhīvos?
Šo piedzīvojumiem bagāto ceļojumu zinu tikai pateicoties dienasgrāmatām un atmiņām, kas vēlāk tika apkopotas grāmatā. Pilnīgi izpētīt bēgļu gaitas bez ģimenes pierakstiem visticamāk nav iespējams, jo šādi "ceļojumi" netika pilnībā dokumentēti. Tomēr:
1. Latvijas Valsts vēstures arhīvā (3234. fonds, 1a apraksts) var atrast ziņas par Pirmā pasaules kara bēgļu atgriešanos:
Ja ir saglabājusies pase ar atzīmi par bēgļu apliecību un zināms tās numurs un izdošanas datums
Dokumentos atrodama informācija par Rēzeknes karantīnā un Rīgā izmitinātajiem bēgļiem
Bēgļu reģistrācijas lapās norādīts ģimenes sastāvs, no kurienes un uz kurieni bēgļi devās.
Par Pirmā pasaules kara bēgļu repatriāciju var lasīt LSM rakstā.
2. Arolsenas arhīvā pieejama informācija par latviešu bēgļiem Vācijas nometnēs Otrā pasaules kara beigās. Par to vairāk lasāms senākā bloga ierakstā.
Vēl viens ieteikums no šī stāsta – rakstiet dienasgrāmatas, lai Jūsu stāsti paliek pēctečiem, jo ne tuvu ne visu varēs noskaidrot arhīvā😊
Comments