Kā latvieši devās uz Ameriku 1880.gados? Kāpēc viņi izceļoja? Ar kādām grūtībām nācās saskarties? Cik garš bija ceļš? Lasiet Filadelfijas Brīvo latviešu biedrības biedra Jāņa Sirma atmiņās!
Šonedēļ pētīju kādu Filadelfijas Brīvo latviešu biedrības biedra biogrāfiju. Biedrību 1892. gadā izveidoja latvieši (pamatā kurzemnieki), kas uz ASV bija izceļojuši 19. gadsimta 80. gados.
Latvijas Valsts arhīvā glabājas biedrības priekšnieka Roberta Līduma fonds. Šajā kolekcijā manu interesei piesaistīja Jāņa Sirma atmiņas. Tajās viņš apraksta savu ceļojumu no Kurzemes uz Ameriku un vēlāko dzīvi tur.
Vēlos pārpublicēt atmiņu fragmentus tieši par pašu ceļojumu. Atmiņās detalizēti aprakstīts, cik grūts un sarežģīts tolaik bija ceļojums uz Ameriku. Izlasot to, kļūst saprotams, kāpēc teju neiespējami atrast ziņas par šādiem ceļotājiem arhīva dokumentos:
Līdz Vācijai kurzemnieki ceļoja pa zemes ceļiem – ar zirgiem un vēlāk vilcienu.
Šāda izceļošana bieži vien bija nelegāla un notika ar viltotiem dokumentiem un neīstiem vārdiem.
Ceļojums varēja ilgt nedēļām, pat mēnešiem vai gadiem, ja aptrūkās nauda un nācās kādā vietā palikt ilgāk, lai sapelnītu kuģa biļetei.
Teksts vietām īsināts, pārveidots mūsdienu ortogrāfijā, bet saglabāti oriģinālie izteicieni.
Avots: 1981-1v-6, LNA LVA
"Dzīvodams pie vecākiem, es ieskatīju, ka es tur ilgi palikt nevaru. Pirmkārt, es nekad nepelnīšu un, otrkārt, gandrīz bija kauns pie parastiem darbiem stāties, jo Kurzemē ir aizspriedumi, ka tiem, kuri cik necik skolas apmeklējuši, neesot jāstrādā zemnieka darbi. Uz sev pienācīgu vietu es nevarēju cerēt tādēļ, ka man neviena ievēlēšanas raksta, uz tām nebija.
1887. gadā ap ziemassvētkiem es dzirdēju, ka mūsu kaimiņa dēlam B. Bīdermanim (oriģinālā - Biederman) ar precību nekā neveicas un citādi visādi uz leju ie,t un ka viņš dēļ tam gribot uz Ameriku laisties. Kādu svētdienu es pie viņa aizgāju un sacīju, ka arī es esmu nodomājis tēviju atstāt. (...)
Kad izbraucām no Ratniekiem, bija jau pāri pusdienai. Ceļš bija tik slikts, ka tikai vakarā nokļuvām pēc lielām pūlēm Talsos. Bučiņu krogā mēs iebraucām, tur Bīdermanis bija tam krodziniekam drēbes licis šūt. Tur arī domājām nospriest, kā līdz Kuldīgai tikt. Norunājam braukt ar to pašu zirgu līdz Kuldīgai. Bučiņu krodzinieks deva savu puisi līdz, kurš lai to zirgu pārbrauca atpakaļ. Tai pašā vakarā 22. februārī mēs no Talsiem izbraucām. To nakti aizbraucām līdz Grauzupes krogum, kur Bīdermanim bija pazīstams krodzinieks. Tur nojūdzām zirgu un likāmies paši kādas 5- 6 stundas gulēt, tad ap plkst. 8.00 mēs no turienes izbraucām un nonācām ap pusdienas laiku Kuldīgā.
Pie Lapinsky mēs ar to robežu žīdu, Heimani, satikām. Žīds teica, ka tikai ap vakaru varēšot no Kuldīgas izbraukt. (...)
Plkst. 6.00 vakarā tai 23. februārī mēs no Kuldīgas izbraucām. Mums vēl bija jābrauc ar mūsu pašu zirgu līdz tam tuvākam krogum. Tur atdevām tam puisim to zirgu, lai brauc atpakaļ un mēs sēdāmies žīdu kamanās. Tam žīdam bija vēl trešais pasažieris - kāds žīdu puika no Sasmakas (mūsdienās Valdemārpils - AL), kurš brauca uz Angliju. Tai naktī mēs kādas 4-5 jūdzes nobraukuši gulējām kādā krogū pa nakti.
Otrā dienā 24. februārī vakarā iebraucam Liepājā. Laiks bija visu laiku gaužām nejauks, sniga un putināja pie labi pastipra sala. Tas žīds tikko nenosala. Liepājā tas žīds mūs ieveda kādā žīdu iebrauktuvē, tur palikām pa nakti. No rīta apskatījāmies Liepāju. Laika priekš tam mums atlikās, jo tas žīds mums tikai pēc pusdienas gribēja projām vest. No Liepājas izbraukuši, mēs braucām kādas pāris jūdzes gar jūrmalu. Pēc iegriezāmies mežā. Vairāk jūdzes nobraukuši apstājāmies Pūces krogā pa nakti gulēt.
No rīta plkst. 7.00 no turienes izbraukuši, nonācām ap plkst. 10.00 Palangā. Žīds mums mācīja, kā mums Palangā uz policiju būs jāatbild. Jo tur mums būšot pa priekšu jāuzdod, kamdēļ mēs uz ārzemēm gribam ceļot. Bīdermanim bija jāuzdodas par kādu Ārlavas saimnieku, kas brauc uz Vāczemi jaunu kuļamo mašīnu pirkt. Un man par mašīnistu, kas viņam brauc līdzi to pašu palīdzēt nopirkt. Vārdus mēs būtu varējuši paturēt īstos, ja tas žīds nebūtu pārrakstījis uz tām viltotām robežu, kartēm, mūsu uzvārdus. Tātad man bija jāsaucas par Johanu Bīdermani un viņam - par Bertoldu Sirmu.
Palangā mums bija jāgaida kādas 4-5 stundas, kamēr tas žīds ar mūsu papīriem gatavs tika. Pēc tam mums bija jāiet uz policijas kanceleju, kur mums tikai paprasīja, kā mūs sauc un kādēļ braucam uz Vāczemi. Aiz Palangas kādu versti ir krievu - vācu robeža, kur atrodas robežsargi. Tur piebraukuši, žīds iedeva tam robežu ierēdnim tos Palangā no turienes policijas abštempelētos papīrus, lai viņš tos apstiprina un mūs pārlaiž pāri par robežu. Tas pats iznāca no vakts mājas ārā un mums tos papīrus atdeva katram rokā, pie tam sacīdams, ka mēs nebraukšot vis uz Vāciju vien, bet ka laižoties uz Ameriku, pie tam vēl vēlēja smiedamies laimīgu ceļošanu.
Kādus 200- 300 soļus aiz krievu atrodas vācu muitas sargi. Tur mums bija jāpietur, un savas pakas jāparāda, ka nevedam konterbandi pāri. Saprotams, ka mums tādas lietas nebija, tātad tikām laimīgi pār robežu pāri. Kādas pāris verstis aiz robežas atrodas kāds krodziņš, kur iegājām iekšā, drusku uzkodām un pa šņabim iedzērām. Tad braucām tālāk.
Ap vakaru tai pašā dienā iebraucām Mēmelē (mūsdienās Klaipēda, Lietuva – AL) apmetāmies “Schwarzer Adler” viesnīcā pa nakti. To pašu vakaru tas žīds mūs aizveda pie kāda cita žīda, kur izmainījām krievu naudu pret vācu. Mēs tik dabūjām 160 feniņus par rubli. Tur arī mūs ar kuģa biļetēm apkrāpa. Katrs 15 markas iemaksājām priekš tam. Caur tam, ka tik slikts krievu naudas kurss bija, mums naudas ļoti maz bija. Kad aprēķinājām kuģa maksu un dzelzceļa naudu, tad tikai 8 markas palika pāri par abiem.
No Mēmeles izbraucām pa dzelzceļu plkst. 6.00 no rīta. Izpirkām biļetes līdz Berlīnei par 26 markām katrs. Tai pašā dienā, kad mēs pārbraucām pār robežu, bija vācu ķeizars Vilhelms I nomiris (09.03.1888. – AL). Mēmelē, kad mēs tur iebraucām, bija gandrīz uz visiem namiem sēru karogi uzvilkti. Tas bija arī tas iemesls, kamdēļ mēs tik maz vācu markas dabūjām pret saviem krievu rubļiem. Jo daudzi cerēja, ka jaunais vācu ķeizars Vilhelms II drīzi iesāks nemieru ar Krieviju.
No Mēmeles gāja tas dzelzceļš uz Tilzīti (mūsdienās Sovetska, Krievija – AL), no turienes uz Insterburgu (mūsdienās Čerņahovska, Krievija - AL). Tur mums bija jāsēžas citā vagonā. Kēnigsbergā (Karalaučos) (mūsdienās Kaļiņingrada, Krievija – AL) tikai kādu pusstundu piestājās, tādēļ nemaz no vagona ne izkāpām.
Diršavā (mūsdienās Tčeva, Polija – AL) nonācām plkst. 6.00 vakarā. Tur mums bija jāgaida līdz 9. Kamēr dabūjām tālāk ceļot. Plkst. 12.00 naktī iebraucām Schneidemühle (mūsdienās Pila, Polija - AL). Tur mums bija vakzālē (stacijā – AL) jāguļ līdz pulkstens 8 no rīta, kad dabūjām tālāk braukt.
Berlīnē mēs iebraucām ap pulksten vieniem svētdienā Frīdriha ielas stacijā. Tur aizmaksājām 50 feniņus kādam paknesim, kurš mūs aizveda līdz Lehrter bānūzim (stacija Lehrter Bahnof – AL). Tur dabūjām zināt, ka tikai naktī plkst. 12.00 varēsim no Berlīnes uz Hamburgu izbraukt."
(Turpinājums sekos nākošnedēļ)
Comments