2.turpinājums no Jāņa Sirma atmiņām par viņa ceļojumu no Kurzemes uz Ameriku 1888.gadā. Kāpēc viņš neuzkāpa uz kuģa Hamburgā? Ko ceļotājs meklēja Liverpūlē?
Tātad mums atlika laiks drusku Berlīni apskatīt. Visupirms aplūkojam Vācu Uzvaras Dievekļa monumentu, tad gājām gar zvēru dārzu, caur Brandenburgas vārtiem uz ielu, kuru sauc par “Unter den Linden”. Tā esot lepnākā iela Berlīnē. To dienu bija ļoti daudz ļaudis uz to ielu un gar Vācu ķeizara pili dēļ tam, ka pāris dienas atpakaļ bija vecais Viļums I nomiris. Bija vairāk[as] goda vaktis ap ķeizara pili nostādītas, gan jātnieki, gan kājnieki.
Atpakaļ iedami uz staciju, iegājām kādā restorācijā, paēdām pusdienu, katris pa markai aizmaksādami. Pusnaktī izbraucam no Berlīnes. No rīta ap 7 iebraucam Hamburgā. Banūzī izvelkam tās zīmes no kabatas, kuras es no Volfa kuģu aģentūras biju dabūjis un turējām rokā. Kāds policists mūs pieveda tam Volfa aģentam klāt, kurš tad mūs uz savu kantori aizveda. Tur iegājuši, mēs rādījām tos papīrus, kurus Mēmelē bijām nopirkuši. Mēmelē, kad tos papīrus pirkām, mums sacīja, ka tik 90 markas būšot jāmaksā par katru kuģa biļeti, tādēļ arī tās 15 markas iemaksājām. Bet te mums prasīja katram 110 markas. Nu bijām pavisam ķezā. Pietrūka kādas 25 markas.
Sarunājām, ka mūsu kabatas pulksteņi jāieķīlā. Tos paņēmis. es izgāju meklēt kādu ķīlu bodi. Bija no rīta vēl paagru, tādēļ nekādas ķīļu bodes vēl nebija vaļā. Neko neizdarījis griezos atpakaļ uz kantori, kur Bīdermans palika mani gaidīt. Aizejot, mēs norunājām, ka viņš bez manis nepirks to kuģi biļeti priekš sevis, bet kad atnācu, tad atradu, ka viņš jau bija priekš sevis samaksājis pilnas 110 markas, kaut gan mums bija tiesības par 90 markām dabūt.
Kantorī gadījās kāds hotelnieks, kas mūs veda uz savu restorāciju. Es nemaz negribēju iet, jo zināju, ka tur būs viss kas labi jāsamaksā. Mans Bīdermans mani neklausīja un gāja uz to viesnīcu. Man nu arī bija jāiet. Turp aizgājuši, viņš pastellēja dažus šņabus priekšu līdz paņemšanas uz kuģa, gan arī deķus un citas lietas, par tām samaksādams 16 markas. Es gan es gan cik spēdams pretojos, bet viņš mani neklausīja. Nu man vairs nebija cerības uz Ameriku [no]kļūt.
Pēc kāda laiciņa mums bija jāiet atkal uz Volfa kantori, kur mēs dabūjām zināt, ka tas kuģis, ar kuru Bīdermanis brauks, to pašu dienu iziešot. Tai kantorī aizgājuši, es nezināju, ko darīt un kur palikt. Kantorī man kāds teica, lai braucot uz Angliju, uz Liverpūli, varbūt, ka tur darbu dabūšot. Vācijā nedrīkstēju ilgi uzturēties tādēļ, ka man pases nebija. Apņēmos braukt uz Liverpūli, nopirku biļeti uz turieni un dabūju zināt, ka varēšu tai pašā dienā izbraukt. Naudas man nemaz vairs nebija.
Bīdermans man atdeva savu pulksteni, lai es to ieķīlājot. To ieķīlājis, es dabūju 8 markas. Tā bija visa mana ceļa nauda. Ap plkst. diviem mums bija jāiet kāpt kuģī. Un tātad jāšķiras. Tur aizgājuši ostmalā tikām no dokera apskatīti. Tūlīt mūs arī dzina katru savā kuģī iekšā. Mēs izšķīrāmies ne rokas nesadevušies.
Tai kuģī, kurā es braucu, bija visvairāk leišu un poļu pasažieri, kuri visi caur Angliju uz Ameriku ceļoju. Vakarā, kad jau tumšs metās, izbraucu no Hamburgas. Laiks bija ļoti slikts, sniga un lija pa stipra vēja. Es likos savā guļas vietā un gulēju līdz pašam rītam ir cieti, jo pagājušo nakti uz dzelzceļa nemaz nedabūju gulēt. No rīta, kad atmodos, tad gandrīz visi leiši un poļi bija slimi ar jūras slimību. Viņi vēma un vaidēja briesmīgi. Es gan maz saslimu. Visu to nākošo dienu bija nelāgs laiks.
Kuģī es ierunājos ar kādu jau jaunu vācieti, kas arī uz Liverpūli pie kāda sava drauga brauca, ar kuru viņi tad kopā uz Havannu Amerikā ceļošot. Tas man sacīja, ka tas viesnīcnieks, pie kā viņa draugs, uzturoties, esot vācietis. Es apņēmos viņam līdzi iet pie tā viesnīcnieka. Otrā rītā, kad bijām kādas 36 stundas pa jūru braukuši, tad kuģis piestāja Grimsby ostā. Tur mums bija jākāpj malā un jāsēžas vagonā, lai varētu uz Liverpūli ceļot. No Grimsby bija izbraucam plkst. 9.00 un nonācām Liverpūlē pēc 6-7 stundu braukšanas. Vagonā es sagadījos ar kādiem 3 leišiem kopā, kuri arī labi pa latviski runāja. Tie arī brauca uz Ameriku un mani gauži nožēloja, ka man Anglijā jāpaliek.
Dzelzceļš gāja caur vairāk pilsētām cauri. Tas apgabals, caur kuru braucu, izskatījās kalnains, tādēļ arī tas dzelzceļš gāja caur vairāk tuneļiem. Īpaši viens bija ievērojami garš. Anglija ir ļoti biezi apdzīvota zeme. Pilsēti ir citi pie cita, kuros daudz fabriķu. Caur tam, ka tur tikai ar akmeņoglēm fabrikos un mājās kurina, ir viss gaiss tāds aizkūpējis.
Kad no mājām izbraucu, tad tur vēl bija pilnīga ziema ar stipru salu un sniegu. Še sniega nemaz nebija, lopus redzēja uz ganībām ganoties. Nemaz neizskatījās pēc ziemas.
Liverpūlē nonācis, gāju tam vācietim līdzi pie tā viesnīcnieka. Gribēju mazākais cilvēku satikt, ar kuru varēja sarunāties. Tur aizgājis, es apprasījos, vai kur nevarētu darbu dabūt un kur lai es varētu palikt. Tas viesnīcnieks man iedeva kādu adresi no kāda poļa, kurš strādājot kādā cukuru fabriķī un turot piedzīvotājus. Tas viesnīcnieks arī pagādāja kādu angļu puiku, kas mani pie tā poļa aizveda. Tam puikam man bija viens šiliņš jāaizmaksā par to aizvešanu.
Tas polis nebija mājās tikai viņa sieva, kura mazu gaļas bodi turēja. Viņa runāja arī vāciski. Tai es savus apstākļus izstāstīju. Viņa man stāstīja, ka še esot ļoti grūti darbu darot dabūt, jo jau daudz šejienieši bez darba stāvot. Man gan palika modīgi ap dūšu, bet es domāju, vai tad nu it badā nosprāgšu. Tā bodniece tad mani lika kādam bērnam pie kāda vācieša vārdā Heitmann man aizvest. Tas mani kostē uzņēma un solījās manis dēļ runāt tai cukuru fabrīķī, kurā viņš strādāja, varbūt, ka es tur darbu dabūšot. Biju ļoti priecīgs, ka biju tik tāļu. Nebija mazākais uz ielas jāpaliek, kas lēti varēja notikt, jo man naudas vairs nebija.
(Turpinājums sekos nākošnedēļ)
Comments