Trešajā un noslēdzošajā daļā Jānis Sirms beidzot sakrājis pietiekami naudas un var doties ceļā uz Ameriku. Kas viņam lika beidzot doties ceļā? Kāds bija kuģa ceļojums un ko viņš tajā pieredzēja?
"Tūlīt otrā dienā dabūju caur to vācieti darbu Lietoha cukuru fabrikī uz kādām pusotrām nedēļām. Tad tiku atlaists, jo bija kāda slima strādnieka vietā pieņemts; tas nu bija atkal izveseļojies, tamdēļ es tiku atlaists.
Divas nedēļas nostāvēju bezdarbā, tad tiku atkal tai fabrikī iekšā par kurinātāju. Es dabūju 18 šiliņus lones par nedēļu. Pēc kādām 8 vai 9 nedēļām pie manis atbrauca no Kurzemes bijušais Stendes Iliņu kalējs Steinberģis ar vēl kādu kalēju vārdā Tilberģis, ar kuru viņš esot Tilzītē saticies. Tas Tilberģis arī esot talsinieks, bet tikai maz Talsu apgabalā uzturējies.
Liverpūlē, Latimer ielā 49, 1889. gada 12. februārī
(...) Tie abi kalēji, Steinbergs un Tilbergs dabūja drīzi arī darbu kādā citā cukuru fabrikī. Tilbergis negribēja še ilgāk palikt kā tikai līdz tik ilgi, kamēr būs tik daudz naudas piepelnījies, ka varētu līdz Amerikai aiztikt. Viņš strādāja še līdz augusta mēnesim, tad lika darbu nost, aizbrauca uz Baltimori Amerikā. Naudu bija tikai tik daudz iekrājis, ka varēja sev kuģa biļeti aizmaksāt. Es un Steinbergis iedevām katris 3 šiliņus ceļa naudas, līdz. Viņš apsolīja mums no Amerikas rakstīt, un tad mēs, ja tur labi ietu, brauktum viņam pakaļ.
Augusta mēnesī tai pašā gadā atbrauca pie manis vēl kāds Kārlis Birziņš no Spārniekiem. Tas bija ar Steinbergi reizā no mājām izbraucis. Mēmelē tam bija visa nauda, kādi 80 rubļi no kāda Tehlera no Talsiem nozagta. Viņi bija reizē braukuši un Mēmelē kādā iebrauktuvē pa nakti kopā palikuši. Kamēr tas Birziņš bija aizmidzis, Tehlers izzadzis viņam to naudu no kabatas un aizbēdzis projām. Tā aplaupītam, viņam bijis jāpaliek Mēmelē. Tur dabūjis drīzi darbu ostas malā pie kuģu lādēšanas, viņš drusku nopelnījis atkal naudu un kādus 30 rubļus no mājām piesūtītus dabūjis, viņš atkal gribējis uz Ameriku braukt. Līdz Hamburgai atbraucis, atkal izrādījās, ka par maz naudas priekš tam. No mājām dabūjis manu adresi piesūtītu, viņš braucis pie manis uz Liverpūli.
Še atbraukušam, viņam gāja no iesākuma diezgan bēdīgi, nevarēja labu laiku nekur darba dabūt. Pēc 4-5 nedēļām viņš atrada darbu kādā superfosfāta fabrikī. Tur viņš vēl strādā. Viņš priecājas, ka viņam tur labi ejot. Viņš pelna 25-28 šiliņus par nedēļu.
Iesākumā es ar Steinbergi sagājos arvienu. Es cerēju, ka viņš še svešumā būs savu dabu grozījis un uzvedīsies labāki nekā Krievijā, kur viņš dzēra un kāvās. Iesākumā gan tā izlikās, bet pēc izrādījās, ka sakāmam vārdam taisnība, kas saka: suns spalvu met, bet ne tikumu. Cik man nebija ar viņu jākaujas kādas īriešu meitas dēļ. Ienaidā ticis, es ar viņu vairs negribu saieties.
No Tillberga dabūju kādas 2 vēstules iz Baltimores. kad viņš tur bija aizbraucis, tad no iesākuma viņš esot strādājis ostas malā pie kuģiem. Pēcāk viņš ticis kādā misiņa fabrikī darbā. Man viņš rakstīja, lai agrāk neejot uz Ameriku kā nākošā marta mēneša beigās. Man arī ir bailes tā uz aklu laimi iet. Es tagad dabūju, no novembra mēneša sākot, 19 šiliņus pa nedēļu. Naudas esmu kādas 7 mārciņas iekrājis. Kādus 15 šiliņus man mans lodžijas biedris, kāds skrodera zellis nozaga. Es maksāju katru nedēļu 6 pensus slimnieku kasē, no kuras, kad es palieku slims, dabūju 10 šiliņus slimo naudu.
Filadelfijā, 1890.gada 9. janvārī
(...) Marta mēnesī aizceļoja arī Birziņš no Liverpūles uz Baltimori pie Tilberģa. Es vēl paliku līdz maijam tai vietā, kur biju. Un nemaz netaisījos uz aizceļošanu, bet kad redzēju, ka tas fabrikis bija sliktas ogles ar savu līferantu uz nākošo gadu salīdzis un kad caur tam man būs atkal krietni jāsvīst, tad sviedu tai 8. maijā šķipeli nost un sataisījos ceļot uz Ameriku.
Naudas man bija kādas 11 mārciņas iekrājušās. Par 70 šiliņiem nopirku kuģa biļeti un tai 15. maijā 1889. gadā iegāju kuģī “British Prince”. Ap pusdienas laiku izbrauca no Liverpūles ostas. Laiks bija jauks, braucām tuvu gar Anglijas piekrasti. Otrā rītā tas kuģis pieturēja pie Kvīnstaunas Īrijā, kur vēl kādus 60 - 70 pasažierus uzņēma. Pavisam uz to kuģi bija kādi 700 pasažieri. Puse angļi un īri. 1/4 skandināvieši un 1/4 poļi un leiši. Vācieši tik bija ap 10 personām.
Pirmās 3 vai 4 dienās laiks bija itin jauks. Tādēļ nemaz ne omulīgi nejutos. Pēc tam sacēlās stiprs vējš. Kuģis zvalstījās briesmīgi. Lielākā daļa pasažieru palika slimi ar jūras slimību. Es gan nesaslimu pa visu laiku, kamēr biju uz kuģa.
2 nāves gadījumi nāca priekšā, uz kuģa nomira viens vīrs un viens bērns. Es biju klāt tām ceremonijām, kad tie tika jūrā ielaisti. Mēs dabūjām zināt tai vakarā, kad tas vīrs bija nomiris, ka viņu nākošā rītā agri jūrā laidīšot. Gribēdams to redzēt, piecēlos agrāk un gāju uz kuģa deķi. Bija drūmīgs rīts, pērkons, rūca, un zibens atspīdēja bieži vien caur melnajiem padebešiem, kuģi un viļņodamu un putodamu jūru burvīgi apgaismodams.
Ilgi nedabūjām gaidīt, ka kapteinis iznāca un pavēlēja jūrniekiem to līķi iznest. Tas bija uzlikts uz kāda 9 pēdas garu dēli, audeklā iešūts un ar pāris smagiem dzelzs gabaliem apgrūtināts. Pār to līķi bija pārklāts kāds žīdu pātaru deķim līdzīgs deķis. Vienu galu no tā dēļa nolika uz kuģa lēnes malu. Otru turēja kāds matrozis uz kamieša. Kapteinis pavēlēja visiem klāt esošiem cepures noņemt un iesāka kādu īsu lūgšanu pa angliski lasīt. Kad bija “amen” noteicis, tas matrozis pacēla to dēles galu augstāki, kāds cits jūrnieks pieturēja to deķi, kas pār to līķi bija pārklāts, un tas līķis ieslīdēja par kuģa malu jūrā, kur tas acumirklī burbuļodams bezdibenī nogrimdams pazuda.
Te nu varēja redzēt, cik cilvēks ir nīcīgs. Tas pats nomirušais varbūt arī domāja aizbraukt svešā zemē, tur pūlēties, strādāt un iekrāt naudu un varbūt pārbraukt atkal dzimtenē. Viņš nemaz varbūt necerēja, ka viņam pēc pāris dienām būs nedzīvam jānogrimst jūras dziļumā uz mūžu.
Pēc 13 dienīgas braukšanas sasniedzu laimīgi Filadelfiju. Še malā nācis, sēdos tūlīt vagonā un braucu uz Baltimori. Baltimorē es iebraucu 29. maijā no rīta plkst. 6.00. Tūlīt sāku meklēt pēc Tillberģa, no kura man bija adrese. To vietu es pēc maz pūlēm atradu. Tilberģis, kā arī Birziņš vairs nebija tur. Viņi bija priekš kādām nedēļām no Baltimores uz zemēm izbraukuši ogas lasīt.
Drīz dabūju caur kādiem žīdiem zināt, ka Baltimorē esot vēl citi latvieši, ar tiem es arī drīz satikos. Visupirms es iepazinos ar kādu Eduardu Šmitu, tad ar kādu Rozenbergi, ar Langu un citiem. Pie pēdējiem es apmetos dzīvot."
Latvijas Valsts arhīva lietā 1981 -1v-6 var lasīt arī Jāņa Sirma tālākās gaitas Amerikā, bet tās šajā blogā nepublicēšu. Roberts Līdums Filadelfijas latviešus aprakstījis grāmatā "Latvieši - brīvības meklētāji" (1973), kurā redzama arī Jāņa Sirma fotogrāfija. Tā skatāma LNB Digitālajā bibliotēkā.
Comments