Oktobra mēnesis senajiem latviešiem bija veļu laiks, kad godināja un pieminēja mirušos. Par veļu mielošanu rakstīju senākā bloga ierakstā, bet šoreiz par bēru tradīcijām Kurzemē.
Sekojošo aprakstu 1926. gadā pierakstījis Skrundas skolotājs P. Redlihs pēc 65 gadus vecās Kates Strūkles izteicieniem. Kate dzīvojusi Strūkļa zaldātu zemē pie Zirņu muižas, bet bēru tradīcijas piedzīvojusi Ejušu mājās. Tas savulaik saukts par Ierenieku pagastu, bet pagasta iedzīvotāji – par iereniekiem. Vēlāk Ierenieki pievienoti Raņķu pagastam.
Valodu esmu nedaudz labojusi, bet apraksts oriģinālā lasāms Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv
Tas bija gadus 50 atpakaļ. Toreiz nebija, kā tagad, kur saimnieki šķībi skatās uz mums, mazajiem ļautiņiem. Visi brālīgi kopā vien, kopā visur. Tā ierenieki. Tās bēru ierašas bija visur vienādas. Ja nu kāds nomira, tad gāja pēc mazgātājiem. Tie bija īpaši cilvēki, ne kā tagad, kur katra vecenīte mazgātāja, jeb izdara paši mājinieki.
Mazgāt to mironi viņi mazgāja liela toverī, baļļā. Kad nomazgāja, apģērba labākās drēbēs. Tad pātarnieku klātbūtnē, kurš arī nodziedāja garīgu dziesmu un noskaitīja pātarus, ielika zārkā un novietoja turpat istabas vienā galā.
Tur uztaisīja tam mironim būdu no egļu zariem un eglītēm un no iekšas izklāja ar palagiem. Tur arī sanesa mirēja visas labākās lietas un spožumus, kā zīdenes, saktes, aubes, lindrakus, sedzenes, nu, kas tik vien bija tas labākais. Tad veļu ar’ sanesa tīru un baltu. Vīriešiem? Jā, kā tad, tāpat vien. Vai tad nebija lietas un spožumi ko nolikt? Sanesa i biksas ar klapi priekšā, i jēreni, i cauna cepure arī gadījās kādam. Nebija jau nu nemaz tik nabagi!
Un pie tā miroņa tai būdā sēdēja klātsēdētājas (vāķētājas) un visu laiku dziedāja. Visu laiku. Dažas no tām vēl atminu, jo mēģināju šad tad - jaunību atceroties
Ko mēs labi nopelnam,
Sij saulē dzīvodami.
Divi nīšu paladziņu
Sešus dēļu gabaliņus.
Guli mana dvēselīte
Krusta koka galiņā,
Sen tu biji kupējusi
Dumaiņosi istabas.
Manis dēļi vērsi kāva,
Brūvēj saldu alutiņu,
Ka izaudzis, ta paguļ
Apakš zaļas velēniņ.
Pātarus pie miroņa skaitīja vienā skaitīšanā. Turpat i ēda, i dzēra. Kā jau teicu, bij’ tik viena liela istaba. Kas nu bij’ bagātāks, tam jau bija "otrais gals", kur paši saimnieki dzīvoja. Priekš iznešanas paēda pusdienu. Nesējiem visiem apsēja prievītus ar cimdu pāri ap pleciem. Kā tad, i pātarniekam bija. Tam, kā citi sacīja, esot bijis pilna lāde cimdu un prievīšu.
Kad noveda uz kapiem, tad nolika pie vārtiem, kamēr pātarnieks apskatījās bedri. Bedri izpušķoja ar skujām un kurās mājas jau mācēja, tur arī ar baltām smiltīm izrakstīja dažādus krustus un līkumus. Pat pantiņus ar bokštābiem (no vācu val. Buchstab - burts. AL)
Ja bija viss kārtībā, tad nesa mironi uz kapiem. Pātarnieks pa priekšu dziedādams. Citi vilka līdz. Pēc pātariem nolaida kapā ar gariem dvieļiem. Ar striķi ielaist bija kauns. Racēji bija 6. Tie bija vai nu mājinieki vai arī citi izpalīdzīgi cilvēki.
Kad bija aprakts, tad aiz vārtiem pacienāja ar brandevu (brandvīnu – AL), baltmaizi, alu un gaļu. Dažs labs īstu dūšu uzkapināja un sāka dziedāt. Kad nu bija visi pamieloti (ko arī noprasīja, vai visi dabūjuši), tad brauca uz mājām. Visu ceļu spēlēja un sita sietiņus muzikanti. Kad pārbrauca, tad atkal dziedāja. Atkal tik dažus zinu:
Ko mēs labi pārnesami
No kapiem pārnākdami.
Pillas kurpes baltas smiltis,
Pillas saujas asariņ.
Nemirstati citi radi,
Nav vairs rūme kalniņā,
To brālīti aprakām
Pašā kalna galiņā
Ko māmiņa manis raud,
Ko es Tevi labu daru:
Dienu ceļus nosēdēju
Nakti rokas nogulēju.
Tā visi dziedāja. Kad nu sāka ēst un dzert, tad runāja daudz un dažādi. Tad tik dziedāja tie sievišķi un tās klātsēdētājas. Bēres dzēra dienu divas un vairāk ar’. Un ar netrūka: bij’ alus labs jo labais, gaļa un maizītes.
Skrundas II pamatskolā. Marta 2. dienā 1926. g.
Comments