1919. gada 11. novembrī tikai pirms gada dibinātās Latvijas jaunā armija sakāva Bermonta- Avalova vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā. Latviešus ar savu artilēriju toreiz atbalstīja Rīgas līcī izvietotie franču un britu kuģi. Divi pretēji skatījumi uz šo dienu divās dienasgrāmatās – latvietes un vācbaltietes.
Latvijā un jo īpaši Rīgā vienmēr dzīvojuši dažādu tautību cilvēki un attiecīgi, arī viņu politiskās simpātijas bijušas ļoti atšķirīgas. Pirmais dienasgrāmatas fragments ir no tobrīd divdesmit gadus vecās aktrises un režisores Māras Antēnas dz. Aulas dienasgrāmatas, bet otrs – no piecpadsmit gadus vecās vācbaltu meitenes Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatas.
11. XI
Šonakt mūsējie pārgāja uzbrukumā. Visa Rīga drebēja no lielgabalu dārdoņas.. Bet man sirds bij[a] tik mierīga.. Tikai, kad sevišķi stiprs dārdiens satrūcināja gaisu, tad lūpas čukstēja lūgšanu, un es lūdzu – kaut mūsējiem ietu labi un kaut tie nabaga pārdaugavieši neciestu par daudz no mūsu lādiņiem.
Ap pieciem no rīta gāju pie darba uz S[ieviešu] k[orpusu]. Vēl bij[a] dzirdami atsevišķi lielgabalu šāvieni.. Bet ap sešiem korpusā ienāca kāds kapteinis un teica, ka Pārdaugava jau tīra no vāciešiem.. Urrā! Šito prieku! Gandrīz neticami tas izlikās. Pēc 4 nedēļu ilgas mocošas gaidīšanas šis prieks! Daudz skuķēnu raudāja no prieka! Es lecu kā sienāzis!
Pilsētā izkārti karogi.. Paldies Dievam! Nu reiz tie vācieši prom! Žīds, velns, vācietis – visi viena dzimuma! Kādas šausmu lietas stāsta par tiem vāciešiem. Tilta galā uz ledus nomests viens no vāciešiem nomocīts oficier[i]s. Acis izrautas, zobi izdauzīti, rokas atlauztas un uz muguru ar dzeloņdrātīm sasietas un mēle nogriezta! Ak Dievs, Dievs! Vai tie ir cilvēki radīti pēc Dieva līdzības, kas var tādas zvērības izdarīt!? Šausmīgi..
Cik labi, ka tie izdzīti. Vēl piek[t]dien mēs bijām Daugavmalā, frontē.. redzēju ierakumus, aizžogojumus.. Cik tie vācieši dum[j]i! Viņi mūs laikam turēja par zaldātiem un šāva uz mums. Viena lode švinkstēdama noskrēja man garām. Bail bija ar! Bijām “теплушка” (zemnīcā) pie zaldātiem. Viņi bij[a] tik priecīgi! Esot garlaicīgi! Visa iekšpilsēta tāda apdauzīta, un pašā Daugavmalā nami pilnīgi sašaudīti..
Jā, un tagad visa Rīga brīva! Šito prieku! Mīļie, mīļie zaldātiņi! Mūsējie ejot uz priekšu. Ak, es tak teicu, ka taisnībai jāuzvar. Mīļie, baltie.. Kaut tik nebūtu tik auksts laiks!
(Aiga Bērziņa "Bermontiāde sievietes acīm: aktrises Māras Antēnas (Aulas) dienasgrāmatas fragmenti". Latvijas Arhīvi. Raksts elektroniski lasāms šeit.)
1919. gada 11. novembrī
Viss ir beidzies! Cik šausmīgi skan šis vārds, taču vēl briesmīgāka ir tā nozīme. Kā akmens guļ man uz krūtīm, sirds ir kā sažņaugta. Bet nu pie lietas.
Vakardienas apšaude bija atkal jauns latviešu uzbrukums. Šoreiz viņiem laimējās. Viņi padzina vāciešus. Nu tie ir prom. Viņi, kurus uzskatījām par saviem glābējiem, uz kuriem likām visas mūsu cerības. Āgenskalnu, Cementa fabriku, Zasulauku viņi ir pametuši. Vienīgi Torņakalnā viņi vēl noturējuši šauru atkāpšanās ceļu.
Pirmā pāri Daugavai aizgāja studentu kolonna. Ak, es nezinu, kā lai pārdzīvoju šo sakāvi un latviešu triumfu. Tiek rotāta pilsēta, ierīkoti goda vārti. Un pie visa vainīgs tikai tas sasodītais anglis, lai viņš mūžam nolādēts! Bez viņa tas nebūtu noticis. Gan viņam tas vēl rūgti atmaksāsies. Gan jau viņš vēl jutīs, kā tas ir.
Bet ir kaut kas, ko saka visi: kāpēc viņi atnāca, ja zināja, ka ir bezspēcīgi? Kāpēc? Lai mūsu nastu padarītu vēl smagāku? Daudzi vācu zaldāti atgriežas Vācijā. Protams, viņiem jau labi, viņi aiziet atpakaļ uz savu dzimteni. Ar to viss beidzies, bet mēs! Mēs, nabaga baltieši Latvijā, mums ir jāizstrebj, ko viņi ievārījuši.
Un tāpēc vēlreiz jautājums: kāpēc viņi atnāca, ja nespēja mums palīdzēt? Ja viņi nebūtu atnākuši, mēs pamazām būtu samierinājušies ar likteni un pacietīgi gaidījuši atpestīšanu. Un tagad - cik ilgi tas tagad vēl vilksies, vai mēs to vēl piedzīvosim?
Pilsētā visi runā, ka boļševiki jau ir tuvu - arī tie vēl -, bet vai tad viņi ir labāki? Nē un vēlreiz nē! - jābūt atbildei uz šo jautājumu, kuru tagad uzdod katrs. Tie vismaz gādāja par darbu, katrs, kurš gribēja varēja tādu atrast - un ko šie? - atlaiž vēl katru, kuram kāds ir, un pakļauj bada nāvei.
Taču pagaidiet tik - tautā jau sākas viļņošanās. Dažs labs jau saka: kas tie bija par laikiem, kad mums vēl bija mūsu cars. Kad tie atgriezīsies? Cerēsim, ka drīz...
Bet citi grib atpakaļ boļševikus, taču pie tiem turas tikai daži patrioti. Pagaidiet, gan sitīs arī jūsu likteņstunda! Esiet vien tik lepni! Triumfējiet vien tālāk, gan arī jums klāsies plāni!
Priekšpusdienā ieņemts arī Torņakalns.
(Dagmaŗa Kopštāla. “Dienasgrāmata 1917-1923”. Izdevniecība Jumava 2020)
ความคิดเห็น